Spāņu valoda

Spāņu valoda lengua española, idioma español, castellano
Izruna:	IPA: /espaˈɲol/, /kasteˈʎano/ vai /kasteˈʝano/
Valodu lieto:	Argentīna, Bolīvija, Čīle, Kolumbija, Kostarika, Kuba, Dominikāna, Ekvadora, Ekvatoriālā Gvineja, Salvadora, Gvatemala, Hondurasa, Meksika, Nikaragva, Panama, Paragvaja, Peru, Puertoriko, Spānija, Urugvaja, Venecuēla; Nozīmīga iedzīvotāju daļa: Andora, Beliza, Gibraltārs, Trinidāda un Tobāgo, ASV.
Pratēju skaits:	Dzimtā valoda: 400—500 milj. Kopā: 500—600 milj.
Reitings:	2—4 (dzimtā val.) Kopā: 3
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Itāliskās   Romāņu    Rietumitāliešu     Gallu-ibēriešu      Ibēriešu-romāņu       Rietumibēriešu        Spāņu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts (spāņu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	21 valsts un teritorija
Regulators:	Spāņu valodas Akadēmiju asociācija
Valodas kodi
ISO 639-1:	es
ISO 639-2:	spa
ISO 639-3:	spa
Spāņu valoda ir oficiālā valoda   Otrā oficiālā valoda   Spāņu valodu lieto vairāk nekā 20% iedzīvotāju.

Spāņu valoda (español) jeb kastīliešu valoda (castellano) ir indoeiropiešu valodu saimes romāņu valoda, dzimtā valoda aptuveni 500 miljoniem cilvēku, galvenokārt Amerikā un Spānijā.

Viena no pasaulē populārākajām valodām. Tā ir oficiālā valoda 20 valstīs. Spāņu valoda ir otrā izplatītākā valoda pēc mandarīnu valodas (ņemot vērā dzimto valodu), ceturtā populārākā valoda pēc angļu, mandarīnu un hindustāņu valodas. Lielākais cilvēku skaits, kam spāņu ir dzimtā valoda, ir Meksikā. Kopā ar angļu un franču valodu šī ir viena no pasaulē visvairāk mācītajām svešvalodām.

Spāņu valoda ir daļa no valodu grupas, kas attīstījās no vairākiem latīņu sarunvalodas dialektiem Pireneju pussalā pēc Rietumromas impērijas sabrukuma 5. gadsimtā. Vecākie teksti latīņu valodā ar spāņu valodas pēdām ir no 9. gadsimta. 13. gadsimtā spāņu kļuva par Kastīlijas Karalistes oficiālo dokumentu valodu. Spāņu koloniālisma ietekmē Jaunajos laikos spāņu valoda izplatījās citviet pasaulē, īpaši Amerikā.

Kā romāņu valodu grupas valoda spāņu valoda ir latīņu valodas pēctece. Spāņu valodā ir viena no mazākajām atšķirībām no latīņu valodas (apmēram 20%). Aptuveni 75% no modernās spāņu valodas vārdu krājuma ir atvasināti no latīņu valodas.

Spāņu ir viena no sešām oficiālajām ANO valodām, tāpat tai ir oficiālās valodas statuss Eiropas Savienībā, Amerikas valstu organizācijā, Āfrikas Savienībā, Dienvidamerikas valstu savienībā un daudzās citās starptautiskajās organizācijās.

Skaņu izruna spāņu valodā

• a — a
• b — vārda sākumā vai pēc m un n — b, citur — v
• c — k izņemot pirms e un i, kad izrunā kā θ (šļupstošs s)
• ch — č
• d — d
• e — e
• f — f
• g — g, izņemot pirms e un i, kad izrunā kā h
• gu — pirms e un i — g
• h — neizrunā
• i — i
• j — h
• k — k (tikai aizgūtos vārdos)
• l — l
• ll — ļj (var variēt, piem., lj, ļ, j atkarībā no reģiona)
• m — m
• n — n
• ñ — ņj
• o — o
• p — p
• qu — k
• r — r
• s — s
• t — t
• u — u
• v — vārda sākumā vai pēc m un n — b, citur — v
• w — w (tikai aizgūtos vārdos)
• x — ks
• y — pirms patskaņiem — j,atsevišķi — i
• z — θ (šļupstošs s)

Uzsvars

Uzsvērta:

• priekšpēdējā zilbe, ja vārds beidzas ar patskani vai n, vai s (flores);
• pēdējā zilbe, ja vārds beidzas ar līdzskani, kas nav n vai s (trabajar);
• pārējos gadījumos uzsvars tiek atzīmēts virs attiecīgā burta (corazón).

Artikuls (El artículo)

Spāņu valodā ir:

• noteiktais artikuls

	vienskaitlī	daudzskaitlī
vīr. dz. siev. dz.	el la	los las

• nenoteiktais artikuls

	vienskaitlī	daudzskaitlī
vīr. dz. siev. dz.	un unos	una unas

Skatīt arī

• Spāņu īpašvārdu atveidošana

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)